Tāpat kā ēkas pārkaršana, ventilācija tiek uzskatīta par neefektīvu darbību, kas izraisa ievērojamu siltumenerģijas zudumu ziemā un dzesēšanas enerģijas zudumu vasarā, vienlaikus neveicinot iekštelpu komforta līmeņa regulēšanu — telpas apsildīšana, kad tā jau ir pietiekami silta, ventilācija, kad ienākošais gaiss nav svaigāks par iekštelpu gaiss.

‍

Ventilācija ir vissarežģītākā un neredzamākā ēkas energoefektivitātes problēma tikai tāpēc, ka cilvēks ar savām iekšējām maņu sistēmām nevar noteikt tipiskus gaisa piesārņotājus dzīvojamās telpās. Pārmērīgu CO2 līmeni cilvēka smadzenes atpazīst tikai asinīs, kur ir iespējams reaģēt ar asinsspiedienu. Tikmēr CO2 līmenis gaisā ir nemanāms, pat ja piesārņojums pārsniedz 10 000 ppm (daļas uz miljonu) un kļūst dzīvībai bīstams. Tāpat cilvēks nevar uztvert, ka telpa ir vēdināta un iekšējais piesārņojums ir līdzsvarots ar āra gaisa līmeni, kur, protams, pastāv arī piesārņojums. Piemēram, CO2 gāzes līmenis āra gaisā pārsniedz 400 ppm visā mūsu atmosfērā. Cilvēka ķermenis aizstāj lietas, ko tas nevar uztvert, ar uztveramām, tāpēc mēs neapzināti nepareizi mēram gaisa kvalitāti pēc temperatūras. Ziemā atdzesēta telpa šķiet vēdināta, apsildāmā telpa jūtas aizlikta. Tas nav gaisa sastāva kritērijs. Gaisa sastāvs jāregulē ar temperatūru ietekmējošiem instrumentiem, piemēram, radiatoriem, savukārt ventilācijas kritērijiem jāizmanto atbilstoši sensori. Matemātiskās vadlīnijas var kalpot arī par ventilācijas kritēriju, piemēram, pilnībā atverot logus darbvietā ik pēc četrām stundām 15 minūtes. Šāda ieteikuma pamatojums ir tāds, ka četru stundu laikā CO2 līmenis telpā, visticamāk, nepārsniegs 2000 ppm, savukārt 15 minūtes ir pietiekamas, lai pilnībā ventilētu iekštelpu gaisu. Piemērotu sensoru izmantošana ļauj daudz precīzāk regulēt ventilācijas intervālus un tilpumus, novēršot pārmērīgu ventilāciju.

‍